​Daudzus gadsimtus kaķis ir ticis saistīts ar mītiem un maģiju, kaķa tēlu joprojām apvij noslēpumainības oreols. Šo iespaidu vēl vairāk pastiprina kaķa noslēpumainais skatiens. Visi kaķu saimnieki noteikti ir redzējuši savu mīluļu zaļās acis tumsā spīdam.  ​​Kaķi ir bijuši cilvēku sabiedrotie jau tūkstošiem gadu un viņu loma sabiedrībā ir mainījusies un attīstījusies līdz ar laiku.

​

Senajā Ēģiptē kaķi tika cienīti un pat pielūgti kā dievības un viņu attēli bieži parādījās mākslā un mitoloģijā. Kaķi tika uzskatīti par svētiem dzīvniekiem, kas aizsargā mājas no grauzējiem, čūskām un ļaunajiem gariem, nogalināt kaķi bija smags noziegums.  Kopš viduslaikiem cilvēki tic mītam, ka dienu pirms Visu Svēto dienas priekšvakarā Halovīnos (atvasināts no angļu valodas - Halloween) raganas pārvērtās par melniem kaķiem. Lai arī šis mīts nav patiess, cilvēkus tomēr biedē tieši melni kaķi. Iespējams tādēļ, ka melnus kaķus parasti var novērot vecu un mistisku sieviešu jeb raganu klātbūtnē.

 

Kaķveidīgie, kas ietver dažādas kaķu sugas, ir fascinējuši arī dabaspētniekus visā pasaulē. Viņu uzvedība, biotopi un ekoloģiskā loma ir kļuvuši par aktuālām tēmām pētniecībā. Dabaspētnieki pēta arī kaķveidīgo lomu ekosistēmās, jo tie ir būtiski mednieki, kas palīdz regulēt dzīvnieku populācijas. Turklāt, pētījumi par to kā cilvēku darbība ietekmē kaķveidīgo sugas (urbanizācija un klimata pārmaiņas) ir ļoti svarīgi, lai saglabātu šo sugu nākotni.

​

​LU bibliotēkas krājuma 18. gadsimta grāmatā: "Versuch einer Katzengeschichte : nebst einem Kupfer. Augsburg, 1772" aprakstīti daudz interesantu, brīžiem pat mistisku stāstu par savvaļas un mājas kaķveidīgajiem, viņu izskata raksturīgām iezīmēm, uzvedību un eksistences līkločiem. 

 

Viens no tādiem stāstiem ir dabaspētnieka Kirhera, kurš apkopojis Kašmīras provinces vietējo iedzīvotāju nostāstus par tajā provinces apgabalā redzētajiem un it kā pat noķertajiem lidojošiem kaķiem, kas pārvietojušies kalnu biezajos koku zaros. Dzirdētais viņam šķitis kā liels brīnums līdz brīdim, kad rūpīgāk ieskatījies notikumu apstākļos un secinājis, ka šie lidojošie kaķi nav nekas cits kā sava veida plandoša pele, kas lielāka par vistu. Un, tā kā viss viņu ķermenis ir klāts ar matiem un viņu galvas maz atšķiras no kaķiem, tos parasti sauc par lidojošiem kaķiem, redzams attēlā.

​

​​

​​​​​Grāmatā aprakstītais par kaķiem ir visdažādākos aspektos, stāstīts arī par drūmākiem kaķu dzīves ceļiem: izmantošanu rituālos un pārtikā. Daži no tādiem stāstiem ir par kara laika lielo badu: 1683. gada Vīnes aplenkuma laiku un arī Kopenhāgenas veselu gadu ilgstošo aplenkumu, kas veicināja nenovēršamus apstākļus, kad kaķiem bija jākalpo par izdzīvošanas pārtiku. Pēc tā laika ziņām, zoss maksāja vienu talleru jeb dālderi, daži baloži vienu talleru jeb dālderi, kaķis maksāja vienu guldeni, kas skaitījās dārgi, bet tāpat nepaglāba no sūrā likteņa.

​​

Līdz mūsdienām vēl joprojām saglabājies mīts, ja ceļu šķērso melns kaķis, tad tā ir slikta zīme. ​Populārs ir arī mīts par to, ka kaķim esot deviņas dzīvības, tas gan droši vien ir saistīts ar kaķa ievērojamo meistarību izglābties un spēju ātri atspirgt pēc nelaimes gadījumiem. Protams, patiesībā kaķi ir tikpat mirstīgi kā mēs visi un kā dzīvniekiem tiem nepieciešama barība, siltums un pietiekami ilgs miegs.

​

Vēl kaut kas interesants, runājot par kaķiem - vai ir pamanīts, kāds interesants dabas mikslis izveidojies vairāku augu nosaukumos: Kaķumētra (Nepeta cataria), Kaķpēdiņa (Antennaria dioica), Kaķu aste (Sanguisorba officinalis), Kaķu āboltiņš (Trifolium arvense), Parastā kaķaste (Lythrum salicaria).​​​​​​​​​​​

​